Ekonomikā neprognozējama ir ne tikai nākotne, bet arī pagātne. Tā ievērojami mainījās, kad 30. septembrī statistiķi izziņoja pārrēķināto ekonomikas vēsturi. Iepriekš varēja cerēt, ka Latvija šogad būs vienīgā Baltijas valsts ar IKP pieaugumu, šobrīd šādas cerības ir vājas. 1. pusgadā IKP samazinājās par 0,6% un gada kopējais rezultāts varētu būt tikai nedaudz labāks.
Turpretim 3. ceturkšņa IKP izmaiņas ir acīm tīkamākas nekā analītiķu vērtējumi tieši pirms datu publicēšanas, tātad patīkams pārsteigums. Salīdzinājumā ar šo laiku pirms gada IKP ir samazinājies tikai par 0,1%, šis skaitlis ar milzu rezervi iekļaujas mērīšanas kļūdas robežās. Te gan pesimists varētu iebilst – tas daļēji noticis, pateicoties produktu nodokļu iekasēšanai, kas gada laikā augusi par 1,9%. Pakalpojumu nozarēs pievienotā vērtība gada laikā gandrīz nav mainījusies, bet ražojošās nozares saplakušas par 3,3%, tātad pievienotā vērtība gada laikā ir samazinājusies aptuveni par procentu. Taču optimisma un pesimisma dialektika ar to nav izsmelta. Gada pirmajā pusē produktu nodokļi kopainu turpretim pamatīgi bojāja, pievienotā vērtība tad pat pieauga, kaut pavisam nedaudz. Šo nodokļu summas nav nenozīmīgs fakts, bet tā ir svārstīga komponente, kas var traucēt saskatīt ekonomikas tendenču smalkās nianses.
Arī ar šo ekonomikas saules un mākoņu interpretācijas iespējas nav izsmeltas. Salīdzinājumā ar 2. ceturksni IKP pieauga par 0,6% (sezonāli izlīdzinātie dati). Šī gada pirmajos divos ceturkšņos attiecīgie skaitļi bija -0,4% un -0,3%. Tātad var cerīgi bilst, ka nelielā un ļoti nosacītā lejupslīde gada pirmajā pusē, kas bija atbalss pērnā gada milzīgajam importa sadārdzinājumam, jau ir pārvarēta un 3. ceturksnī sācies jauns izaugsmes cikls.
Taču šī ir visai nedroša cerība. Kopš iepriekšējo IKP datu publicēšanas ir pasliktinājusies ne vien pagātne, bet arī tuvākā nākotne. Eirozonas ekonomika arvien nepārprotamāk slīd recesijā. Turpina vājināties mūsu eksportētājiem ļoti svarīgie būvniecības produktu tirgi, mājokļu tirgus lejupslīde Eiropā padziļinās. 3. ceturksnī krasi sabremzējies pakalpojumu eksporta pieaugums, kas gada sākumā daļēji kompensēja nepatikšanas preču eksportā. Arī jaunāko Latvijas uzņēmumu aptauju rezultāti nav visai iepriecinoši. Rūpniecības jauno pasūtījumu indekss ir ievērojami pasliktinājies gan trešajā, gan ceturtajā ceturksnī. Citu nozaru nākotnē vērstos noskaņojuma indeksus kopumā var raksturot kā plakanus un bezgaršīgus – nav bēdu aina, bet arī nekas iedvesmojošs.
Ja kaut ko var apgalvot droši, tas ir – ekonomika šobrīd nekust ne šurp, ne turp. Matu skaldīšana par procentu desmitdaļām ir drusku komiska, jo nākotnē statistiķi līknes var bīdīt augšup un lejup par procentpunktiem. Visu iepriekš teikto varētu aizvietot ar diviem vārdiem - esam stagnācijā. Var sevi mierināt ar domu, ka tā ir diezgan komfortabla stagnācija. Reālās algas gada griezumā pieaug kopš maija, nākamgad pirktspēja varētu atgriezties pie 2021. gada līmeņa vai to pārsniegt. Inflācija Latvijā faktiski ir normalizējusies un signāli par nākotni drīzāk pozitīvi, no patērētāju viedokļa raugoties. Šodien publicētajos oktobra datos pakalpojumu nozaru gaidas par pārdošanas cenu kāpumu noslīdēja zem vēsturiski vidējā līmeņa, rūpniecībā tas notika jau martā. Par darba zaudēšanas risku iedzīvotāju vairākumam nav daudz jāuztraucas, septembrī reģistrētais bezdarbs bija zemākais vismaz kopš 2007. gada. Pat, ja IKP šogad galu galā samazināsies, tas vēl nenozīmē, ka būs pasliktinājusies vidusmēra iedzīvotāju labklājība. IKP ir svarīgs rādītājs, bet tas neraksturo visu ekonomikā notiekošo, pat nerunājot par dzīvi kopumā.
Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists