Šī gada 3. ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās. Vidējā bruto alga Latvijā sasniedza 1384 eiro, kas ir par 6,3% vairāk nekā pirms gada. Pērn vidējās algas kāpums sasniedza 11,8%, bet ceturtajā ceturksnī pat 12,5%. Šī gada pirmajā pusē algas gada griezumā auga par 7,6%. Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē (M), kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums šoreiz reģistrēts trīs tehniskās nozarēs – ieguves rūpniecībā (+13,5%), komunālajos pakalpojumos (+11,7%) un transportā (+10,6%).
Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro. Diemžēl neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009. gadā. Tad reālās algas kritums 2009. gada 4. ceturksnī sasniedza 10,8%. Taču ir milzu atšķirība – tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Pēc šī krituma pirktspējas atjaunošana notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.
Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot reālo algu atjaunošanos, sākot no 2023. gada otrās puses. To veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā.
Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente – cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados. Kopējais algu fonds saskaņā ar IKP datiem 3. ceturksnī auga par 9,0%, kamēr nominālais IKP 3. ceturksnī palielinājās par 15,0%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga. Labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.
2019. gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP. Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu. To veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa. Palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks. Laikā no 2012. gada līdz šī gada 2. ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 tūkstošiem. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā (+11 770), medicīnā (+10 373), sociālajā aprūpē bez izmitināšanas (+9860), informācijas pakalpojumos (+6255). Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā mūsējā šī attiecība var būt augstāka.
Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists