Latvijā šobrīd virmo diskusija par to, kā savienot vēlmi celt labklājību ar iespējām - jo īpaši tiem, kuru algas maksā no valsts maka. Ekonomisti jau gada sākumā teica, ka sabiedriskajā sektorā algu kāpums ir jābremzē, un tagad to atzīst lēmumu pieņēmēji. Jaunākie algu dati dod papildus vielu pārdomām par šo tēmu.
Algu pieauguma temps samazinās, kas ir neizbēgami, jo ekonomikas izaugsme ir apstājusies un inflācija ir niecīga. 2. ceturksnī algu kāpums gada griezumā bija 9,6% pretstatā 11% 1. ceturksnī. Tāpat ir samazinājusies sabiedriskā un privātā sektora algu kāpuma plaisa, kas 1. ceturksnī paplašinājās līdz 8,2 procentpunktiem. 2.ceturksnī algu pieaugums sabiedriskajā un privātajā sektorā bija attiecīgi 12,4% un 8,3%.
Nozaru starpā straujākais algu kāpums joprojām ir izglītībā jeb 19,6%. Savukārt lēnākais kāpums ir lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (+3,7%), kas pērn bija algu kāpuma rekordiste (+18,2%). Algu līmenis tajā ir noslīdējis atpakaļ zem vidējā. Pandēmijas laika īpaši straujā kāpuma atbalss joprojām redzamas medicīnas un sociālās aprūpes algu mērenajā dinamikā (+5,6%). 2021. gadā medicīnā strādājošo algas auga par 31,2%.
Gada sākumā bija skaidri redzama sakarība – augsto algu nozarēs tās visumā auga lēnāk un otrādi, tādējādi samazinoties strādājošo nevienlīdzībai. Algu kāpums joprojām ir samērā lēns labi atalgotajās privātā sektora nozarēs ar lielu darbinieku skaitu, tādās kā profesionālie pakalpojumi (+8,8%), informācija un sakari (5,4%). Līdz 11,5% gada griezumā ir paātrinājies algu kāpums mazajā finanšu pakalpojumu nozarē, joprojām virs vidējā (+10,2%) tas ir diezgan labi atalgotajā valsts pārvaldē. No sešām nozarēm ar zemāko atalgojumu piecās kāpums joprojām pārsniedz vidējo, bet vienā no tām – operācijas ar nekustamo īpašumu ir praktiski vienāds ar to (+9,6%). Darbaspējīgo skaita samazināšanās uztur sacensību starp darba devējiem, bet “silts” darba tirgus mēdz mazināt nevienlīdzību.
Par spīti galvenokārt ārēju apstākļu radītajai izaugsmes paralīzei ar labklājības celšanu kopumā šogad sekmējas labi. Gandrīz viss joprojām ļoti iespaidīgais algu kāpums ir arī pirktspējas pieaugums. Šī gada reālo algu dinamika strādājošajiem ir kā kompensācija par 2022. gadu, kas kopumā bija finansiāli sekmīgs uzņēmumiem, bet vienlaikus pamatīga pirktspējas avārija mājsaimniecībām. Taču turpmāk algu kāpumam būs jābremzējas, jo ienākumi nevar ilgstoši augt straujāk nekā tautsaimniecībā pievienotā vērtība.
Turklāt arī ilgākā laikā ar labklājības vairošanu ir sekmējies drīzāk labāk nekā ar ekonomikas attīstīšanu. Laikā no 2010. gada līdz 2023. gadam Latvijas IKP uz iedzīvotāju auga lēnāk nekā Lietuvā, attiecīgi par 55% un 64% (Igaunijas - par 39%), šajā ziņā pilsētas leģendas ir patiesas. Taču Latvija bija Baltijas līdere ar faktiskā individuālā patēriņa pieaugumu, kas tiešāk atspoguļo iedzīvotāju labklājību – tas mēra preču un pakalpojumu grozu, ko mājsaimniecības iegādājas par savu naudu vai arī tos apmaksā valsts. Patēriņš kopš 2010. gada visstraujāk kāpa Latvijā – par 56%, kamēr Lietuvā par 49% un Igaunijā – par 47%. Arī laikā, kad iezīmējās vislielākā starpība starp Latvijas un Lietuvas IKP pieaugumu jeb kopš 2017. gada, faktiskais individuālais patēriņš Latvijā ir audzis straujāk.
Iespēja palielināt patēriņu ir galvenā ekonomikas izaugsmes jēga. Taču ir jārūpējas arī par pareizu zirga un vezuma secību un jānodrošina, lai labklājības pieaugums būtu ilgtspējīgs, tai skaitā neizputinot nodokļu maksātājus.
Pēteris Strautiņš, Luminor bankas galvenais ekonomists